Pēdējos mēnešos katru rītu Latvija pamostas ar Baigā gada zvanu un iet gulēt ar šausmu stāstu par Baigo gadu. Brīžiem šķita, ka tūlīt ASV kongress liks mierā sava prezidenta mīlas dēkas un sāks nodarboties ar Baigā gada problēmu.
       Visvairāk latviešu pretinieku baidās no konkrētām lietām, jo tad pašam ir konkrēti jārīkojas un noteikta rīcība atmasko patiesos uzskatus un intereses. Neļauj atrunāties ar vispārējām neko neizsakošām frāzēm un liek ieņemt konkrētu nostāju.
       Grāmata «Baigais gads» kā lakmusa papīrs parādīja, kas ir kas. Kas tad bija galvenie grāmatas un tajā pausto patiesību pretinieki?
       Šos cilvēkus varētu apzīmēt ar vienu tiem kopīgu īpašību un tas būtu: «demokrātiskās tautības personas». Viņiem nav obligāti saukties par vulfsoniem, neilandiem, strengām, ždanokām, kleckiniem, marjašām, bet var būt arī ezergaiļi, godmaņi, dīmaņi, laventi, leviti, aldermanes… Viņus visus vieno kopējas intereses, ko viņi sauc par civilizācijām, cilvēktiesībām, vēsturiskām patiesībām, konsolidācijām, demokrātijām, integrācijām...
       Pirmais arguments pret grāmatu bija: fotoattēli esot viltoti un jāveic kompetenta izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai attēli ir dokumentāli un atbilst tekstiem grāmatā.
       «Nezinīšiem» zināšanai: grāmatā «Baigais gads» fotoattēlos redzamos izraktos līķus apsekoja Rīgas apgabaltiesas prokurora Zuša vadībā sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis Šnikvalds, viceprokurors Siliņš, izmeklēšanas tiesnesis Grantskalns, zinātniskās tiesu ekspertīzes institūta direktors Bērziņš, eksperts Suta, Rīgas apriņķa ārsts Ciemiņš, tiesu ārsts Kocers un Rīgas aprinķa priekšnieks, policijas pulkv. leitn. Veide. Piedalījās arī Latvijas pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors ģen. Dankers.
       Kas un ar kādu nolūku organizējis šo grāmatas un vēsturisko notikumu noliegšanas un apmelošanas kampaņu?
       Diezvai uz šo jautājumu spēšu pietiekami pārliecinoši un argumentēti atbildēt, jo ne vienmēr patiesais ir acīm redzams un pierādāms. Viens ir skaidrs: tā ir labi noorganizēta kampaņa pret grāmatas atkārtotu izdošanu un tādu spēj organizēt tikai labi organizēta struktūra ar ietekmi ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs. Atliek tikai ieskatīties, kam tas ir izdevīgi, ko ar šo kampaņu vēlas panākt, ko panāca un kam tas ir nepieciešams.
       Viena no versijām ir tā, ka Latvija virzās uz Eiropu, ES, NATO un grāmatu izmanto, lai parādītu, cik Latvija ir nedemokrātiska, fašistiska utt. Ja tā, tad kampaņas patiesais iemesls nav mistiska antisemītisma apkarošana, un, ja nebūtu grāmatas, tad atrastu ko citu.
       Ja uzskata, ka tā ir cīņa ar Latvijā dzimstošo antisemītismu, tad nav saprotama Krievijas iejaukšanās, jo savā būtībā tā ir antisemītiska valsts.
       Manuprāt, iemesli ir daudz dziļāki, un šīs grāmatas izdošanā, draudus sev saskata daudzi grupējumi, kas šajā mirklī vienojušies darbībai. Tāpēc kopējā «fui» vienojušies tik daudz it kā pretējās pozīcijās stāvošu cilvēku un organizāciju. Kas tos visus vieno? Vai bailes no nacionālisma, no latviskas Latvijas, jo tai sekos igauniska Igaunija, un visbeidzot krieviska Krievija?
       Liekas it kā neloģiski, ka pasaulei var būt bīstama grāmata. Bet, ja šāda pretdarbība notiek, tas nozīmē, ka ir gan bīstama. Kā dzirksts, no kuras aizdegsies daudz ugunskuru, un tos vairs nevarēs nodzēst.
       Vienlaikus ar Baigā gada skandālu turpinu uzklausīt pretenzijas, ieteikumus, atbalstu, noliegšanu utt. par laikraksta «Latvietis Latvijā» saturu.
       Ja izņemtu visus materiālus, pret kuriem laikraksta līdzstrādnieki un aktīvie lasītāji, kā arī TB/LNNK vadība iebilst, tad laikrakstā paliktu tikai nosaukums, adrese un krustvārdu mīkla. Diemžēl. Daudziem ir grūti saprast un citiem samierināties ar to, ka šis laikraksts ir iecerēts kā latviešu laikraksts. Cilvēkiem ir grūti izprast tā politisko piederību, laikraksta nozīmi un virzienu. Tas neiederas līdzšinējā preses standartā. Visa pastāvošā prese kādam pieder – vai nu saimnieciskam uzņēmumam, vai arī politiskam grupējumam – un to saturs vienmēr ir pieskaņots saimnieku viedoklim un interesēm. Bet ir vēl arī latviešu tauta un latviešu dažādie viedokļi, un tiem arī ir tiesības būt paustiem. «Latvietis Latvijā» neuzspiedīs savu patiesību, tas tikai radīs izvēles iespēju, un lēmumi būs jāpieņem pašiem latviešiem. Runājot līdzībās: ja satiekas desmit latvieši, un sarunājas, tad nebūs vienpadsmitā, kas teiks: «Tu esi muļķis, un tāpēc tev jāklusē, bet tu, gudrais, runā.»
       Laikraksta nākotne ir cieši saistīta ar latviešu tautas nākotni un tā saturs ir atbilstošs tautas uzskatu, pārliecību, vēlmju un cerību spogulis. Ne vienmēr spogulī ieraudzītais ir gaidītais un izdevīgais, bet retušs problēmu neatrisina, tikai to noslēpj.
       Diez vai mums kā tautai būtu jābūt tik naiviem un jācer uz nākamām vēlēšanām, ka, lūk, tad gan viss mainīsies uz labo pusi. Diemžēl jāsaka, ka tas vairs nav iespējams vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, vēlēšanu rezultāti ir atkarīgi no vēlētāju loka. Vēlētāju loka līdzšinējā domāšana un balsošana nav noslēpums, bet kāda tā būs pēc paātrinātās naturalizācijas? Otrkārt, runā J. Dobeļa teiktais – «mēs izveidosim tādu likumdošanu, ka visas mazās partijas nepastāvēs un mēs būsim vienīgie nacionāļi, patrioti, latviešu aizstāvji utt.» No tā var secināt, ka latviešiem nekas cits neatliks, kā izvēlēties viņus un kaut neliela frakcija nākamajā Saeimā tomēr būs. Atļaušos uzdot ķecerīgu jautājumu: vai no tā ko iegūs latviešu tauta? Vai ir iespējams, ka šādi mēs darīsim Saeimu latviskāku, ne jau patriotiskāku, utt.
       Kur tad ir izeja, vai arī mēs esam nolemti?
       Izejas ir vairākas, bet jāsaprot galvenais, viņi rada spēles noteikumus, un pēc tiem pašus spēles likumu radītājus nevar pieveikt.
       Latviešiem ir jāieskatās vēsturē un nedrīkst atkārtot iepriekšējās kļūdas. Jāsaprast, ka demokrātisku pēc formas un nedemokrātisku pēc būtības valsti nevar pārveidot, savu darbību saskaņojot ar varas elites radīto «demokrātisko likumdošanu un valsts iekārtu». Jā, mums ir nepieciešams vadonis, tikai jāsaprot, ka, lai vadītu tautu, ir jābūt spējīgam vadīt ģimeni, pagastu, pilsētu un tikai tad drīkst pretendēt uz tautas vadoņa amatu. Ja mēs pārstāsim gaidīt mesijas atnākšanu, bet kļūsim par vadoņiem savās ģimenēs, darba vietās, skolās, ielās, pagastos, pilsētās utt., tad no mūsu vidus radīsies arī spējīgākais vadonis, kam var uzticēt arī tautas likteni. Tikai sekojot šādai atlasei, būs atrodams īstais, spējīgākais un uzticamākais.

Leonards Inkins

       Pastāstīšu kādu neaizmirstamu epizodi no tiem tumšajiem nebrīves laikiem, kad vienu vienīgu reizi redzēju un dzirdēju Georgu Andrejevu. Liekas, 1985. gadā Rīgā bija ieradies ANO pārstāvis medicīnas jomā, kāds solīds, cienījams Šveices profesors. Man vajadzēja profesora apmeklējumu jaunajā Kardioloģijas centrā «stradiņos» iemūžināt fotofilmā.
       Tā bija visai iespaidīga, skaļa un pašpārliecināta toreizējās Veselības aizsardzības ministrijas svīta ar pašu ministru Kaņepu priekšgalā, kas pavadīja Šveices profesoru uz Kardioloģijas centru. Profesors Georgs Andrejevs pats sagaidīja viesus un sasveicinājās ar tiem. Jau tūlīt mani piesaistīja Andrejeva stāja, akurātais mediķa baltais ietērps, elegantās manieres un raitā angļu valoda. Bija it kā tikai viņi divi: Rīgas un Šveices profesors. Kaņeps ar savu plašo svītu pilnīgi palika ēnā un starp šiem klātesošajiem es pat piepūlēdamies nespēju saskatīt nevienu personību, kas kaut cik līdzinātos šiem diviem sastapušamies profesoriem un Cilvēkiem.
       Viņi abi nepārtraukti raiti un dzīvi sarunājās, gan nākot pa gaiteni uz Andrejeva kabinetu, gan turpināja iesākto sarunu pie galda un kafijas tases. Kaņepa svīta naski metās baudīt kafiju un cepumus, jo abu profesoru saruna viņiem palika nesaprotama. Pats Kaņeps, grauzdams cepumu, ieburkšķējās krieviski, ka te visapkārt citi arī gribot saprast, viņam līdzi esot divi(!) tulki un tādēļ lai Andrejevs savu sakāmo runājot krieviski.
       Andrejevs ar cieņu noklausījās Kaņepa pārmetumus, palocīja galvu, un atkal angliski pievērsās iesāktajai sarunai. Kaņeps cietās, cietās un tad teica Andrejevam:
       – Pasaki viņam, ka mums Latvijas PSR, salīdzinot ar 1935. gada buržuāzisko Latviju turpat četrkārtīgi audzis gultu skaits slimnīcās!
       Andrejevs pārtulkoja. Šveices profesors kaut ko īsi atrūca, un Andrejevs ļoti interesantā, tādā kā pazemīgā toņkārtā tulkoja atbildi savam augstajam priekšniekam:
       – Viņš atbild, ka tas ir ļoti slikti. Par augstu medicīnas aprūpi liecina tieši mazs slimnīcu gultu skaits valstī.
       Un abi turpināja savu spraigo dialogu angļu valodā. Kaņeps kādu brīdi tā kā pūta, tā kā stenēja, domāja un tad atkal:
       – Pasaki viņam, ka pie mums sekmīgi un plaši attīstās jaunā akupunktūras nozare! Tā ir kļuvusi republikā populāra!
       Andrejevs pārtulkoja, un šveicietis pavisam saviebās. Atbilde tūdaļ tika latviski iztulkota:
       – Viņš saka, ka akupunktūra medicīnā nav nopietni!
       Kaņeps kādu brīdi cietās, nevarēdams izdomāt vēl kādu argumentu par labu plaukstošajai padomju medicīnai, klausoties viņam nesaprotamo angliski abu profesoru sarunu. Tad sakustējās, pabungodams ar pirkstiem pa galdu:
       – Krieviski vajaga runāt…krieviski, lai visi saprot!
       Vēl pēc maza mirkļa pielika visam punktu:
       – Tā kā saruna mums nesaprotama, liekas, laiks mums doties uz nākamo pasākumu! Labi, paldies, biedri Andrejev!
       Svīta cēlās kājās. Profesors ar smaidu un galanti pavadīja viesus. Ministrs Kaņeps tobrīd izskatījās bezspēcīgs un sakauts, tāds, kas sajutis savu nevarību. Laipni smaidīja ciemiņiem klātesošie kardioloģijas centra ārsti, māsiņas, un viņu sejās es lasīju lepnumu un gandarījumu par savu profesoru Georgu Andrejevu. Man arī tas bija gaišs, atmiņā paliekošs mirklis pelēcīgajā tā laika ikdienā.

Gunārs Birkmanis

       Ar mūsu valsts neatkarības atjaunošanu kaut kas nav kārtībā, ja par Latvijas Krājbankas prezidentu var ievēlēt Sergeju Dīmani, visniknāko interfrontistu un Latvijas neatkarības apkarotāju, odiozās cilvēktiesību cīnītājas Tatjanas Ždanokas tandēma biedru. Laikrakstos pavīdēja ziņa, ka tas viss nākot no tirgošanās par krēsliem Saeimā. Ar vienu vietu Saeimas prezidijā rubikjurkāniešiem bijis par maz. Nācies piemest klāt arī bankas prezidenta portfeli.
       Savādi metas, uzzinot, ka šī banka nav nekāda nieka banciņa, kādu ekonomikas graušanai savulaik dibināja pats interfrontes līderis Lopātins. Līdzīgas naudas savāktuves jau vienu laiku tās sugas pārstāvji bija sadēstījuši siekiem. Par Laventu jau nemaz nerunāsim. Ar šī primitīvā vīra darbošanos - atcerieties Dienā publicētās Laventa sarunas ar bandītiem? – Maskava deva pamatīgu triecienu Latvijas ekonomikai un izputināja simttūkstoš iedzīvotāju pēdējos ietaupījumus.
       Krājbanka ir vecākā Latvijas komercbanka, kas tagad svin 75 gadu jubileju. Pēdējo trīs gadu laikā tā modernizēta ar jaunu technoloģiju. Tai ir ap 2 miljoni kontu, no kuriem aktīvi gan pašlaik 500 – 600.000 kontu. Bankas darbība visai plaša un nozīmīga Latvijai.
       Vai šāda banka drīkst ilgstoši palikt tāda cilvēka rokās, kas gadiem neatlaidīgi cīnījies par citas valsts interesēm, noliegdams gan Latvijas neatkarību, gan latviešu tautas tiesības savā zemē?
       Presē jau parādījušies pirmie brīdinošie signāli. NRA 20.februāra numurā raksta: Krājbanka janvārī zaudējusi 80.000 latu. Tas esot radies, izveidojot papildu uzkrājumus ieguldījumiem Krievijā. Šāda sadarbība ar vecāko brāli jau pazudinājusi ne vienu vien banku. Atcerēsimies arī Lainbankas likteni.
       Vai atkal attapsimies tad, kad būs jau par vēlu?

R. Indriksons

       Daži mūsu tautas piederīgie – žurnālisti, publicisti, «kosmopolītradikāļi», sabiedriski polītiskā vai valsts darbā iesaistītas personas uzrāda apbrīnojami bīstamas vientiesības un aprobežotības pazīmes valsts, tautas dzīves, pasaules notikumu izpratnē.
       Bet ko nozīmē debatēt ar vientiesību un aprobežotību?

Aivars Ruņģis